Intervija ar Daini Ābolu pēc 2008./2009. gada sezonas (6.05.2009.) Drukāt
Pirmdiena, 14 Jūnijs 2010 08:29

Finišējis Latvijas 16. florbola čempionāts. Noskaidroti visu līgu čempioni un medaļnieki. Sava dārgmetāla deva tikusi arī Valmieras pārstāvjiem - Valmiera/Vinda dāmas savā trešajā Virslīgas sezonā aizspēlējās līdz bronzas godalgām. Uz sarunu esam aicinājuši vienu no galvenajiem panākuma kaldinātājiem treneri Daini Ābolu.

Kā vērtē sezonu kopumā? Kādi bija komandai izvirzītie mērķi, vai izdevās tos sasniegt?

Uzdevums bija viens , proti , pakāpties par vienu vietu augstāk nekā pērn. Lai attīstītu pozitīvu pašvērtējumu jāizvēlas tādi mērķi , kas būtu reāli sasniedzami, nevis bezcerīgi cīnīties par praktiski nesasniedzamiem mērķiem. Ja pagājušajā sezonā bijām piektās , tad šogad , kā minimums jāizcīna ceturtā vieta. Varētu teikt , ka plāns izpildīts par 200 %, jo izcīnījām trešo vietu. Spēlējām labi , jo tās spēles , kuras bija jāuzvar uzvarējām, to es spriežu pēc pagājušā gada čempionāta. Zinājām jau čempionātā sākumā, ka galvenā cīņa būs pret „Rīgas Lauvām”.

Kas neapmierināja komandas darbībā (spēlēs, treniņos, ārpus laukuma)?

Treniņu apmeklētība it ļoti laba. Meitenes klausa un atdeve ir, bet tas tīņa vecums reizēm ņem virsroku un prātiņā ir apjukums, kam tad īsti dot prioritāti, kādā no dzīves situācijām. Viens no maniem ieteikumiem ir mācīties sakārtot dienas, mēneša un gada grafiku. Jā, sportā nevar dzīvot vienai dienai, ja ir uzstādi mērķi, tad tiem ir jābruģē ceļš. Taču mērķi var būt arī dažādās citās jomās, proti, mācībās, sportā, privātajā dzīvē. Tātad to visu jāmācās saplānot, un te nu vajadzētu nākt palīgā vecākiem, kuri ņemot vērā bērna intereses palīdzētu uz sadarbības pamata: bērns-vecāks-treneris, skolotājs-bērns, nonākt pie vajadzīgajiem risinājumiem. Ir meitenes, kas treniņus uztver ļoti nopietni, bet ir, kam tā ir kā interesanta dzīves „pietura” garajā ceļā, kur gribās pabūt kopā ar jauniem draugiem. Protams, ka jālasa grāmatas, jāiet uz kino un noteikti jāpaņurcās disenē, vai citā kompānijā, kas nav saistīta ar konkrēto sporta veidu, bet to visu ir JĀGRIB mācīties sakārtot. Paņemsim vienkāršu situāciju, viena meitene pirms treniņa domā: „Cerams, ka šodien treniņš beigsies laicīgi un nebūs pārāk grūts, vismaz centīšos sevi nepārslogot , jo draudzenei šovakar dzimene un es nedrīkstu to nokavēt.”, bet  cita meitene domā: „Jāpazvana draudzenei, ka noteikti būšu uz dzimšanas dienu, bet varu nedaudz nokavēt , jo ir treniņš un jāgatavojas sacensībām.” Tātad ir pie kā vēl strādāt !Šī problēma ir katrā komandā un risinājumus cenšas rast visi treneri. Es domāju, ka mēs sadarbojamies tīri veiksmīgi .


Vai tavuprāt komandas izcīnītā 3.vieta ir atbilstoša spēku samēriem Latvijas dāmu florbolā?

Jā. To taču parādīja pusfināla spēles. Vēl mums nav pa spēkam ne „Latvijas Avīze” ne „Rubene”.

Kā izdevās noskaņot komandu, pēc pirmajām divām zaudētajām spēlēm cīņā par trešo vietu? Pats ticēji, ka sērijā izdosies atspēlēties no 0-2?

Jāteic, ka pirmā spēle bija jāuzvar ,bet tas neizdevās. Izbraukums jau uzliek vēl lielāku nastu un uztraukums ņem virsroku. Atsevišķās epizodēs spēlētāju rīcība bija zem katras kritikas un zaudēta spēle tam rezultāts. Trešā spēle ,kā jau es teicu preses konferencē, te nu jāmet visi kreņķi pie malas un jāiet uz visu banku. Nepieļaut tās kļūdas, kuras pieļāvām divās spēlēs un izmantot savus trumpjus. Jāuzsver, ka tiesāšana arī uzlabojās, laikam tāpēc, ka tribīnēs nu jau spēles vēroja galvenie tiesneši un federācijas prezidents, tāpēc tagad varējām Lauvu agresīvajai spēlei likt pretī tehnisku spēli. To, ka Lauvu trumpis ir spēka spēle zinājām, bet ja tiesneši „mīksti” tiesā, tad tu ar savu tehniku maz ko vari izdarīt. Vēlāk, kad spēles tika tiesātas daudz precīzāk un atbildīgāk, to parādīja daudzie Lauvu noraidījumi, tad jau varējām viņas paņemt ar tehniskāku spēli. Ceturtā spēle (6-2) jau parādīja mūsu spējas visā krāšņumā. Spēles filmēju, tāpēc  treniņos strādājām pie savām kļūdām. Meitenes saprata, ka katram sīkumam ir liela nozīme, neiebilda arī rīta treniņiem. Tika izanalizēts katrs pretinieka solis uz laukuma, pamatīgi atstrādāts mazākums un pretuzbrukumi. Bija nepieciešams pamainīt spēlētāju pozīcijas un piecinieka izvietojums uz laukuma atbilstoši katra spēlētāja fiziskajām īpašībām un pretinieku vājākajiem posmiem. Mēģināju arī psiholoģiski sagatavot meitenes, neliels autogēnais treniņš. Šajā spēlē (pēdējā) protams viens no galvenajiem faktoriem bija noturēt sevi emociju robežās , tik daudz, lai uzbudinājums nepārietu nekontrolējamā pārgalvībā, un pie nelabvēlīga rezultāta nesāktos psihoze vai, lai neiestātos apātija. Spējām noturēties līdz pēdējai sekundei, ticējām saviem spēkiem.

Vai bija iespējams pusfināla sērijā nopietnāk pacīnīties ar Latvijas Avīzi, ņemot vērā, ka regulārajā čempionātā uzvaras tika dalītas uz pusēm?

Regulārais čempionāts, pie šīs izspēles sistēmas, nav objektīvs, jo galvenais ir tikt četriniekā un sagatavoties izslēgšanas spēlēm. Dažas zaudētas spēles Avīzei neradīja problēmas. Protams, ka tā ir prestiža lieta un ne jau mums kāds padevās. Bija spēles, kur „Avīze” nebija savā labākajā sastāvā un mums izdevās uzvarēt. Tās trīs pusfināla spēles es raksturoju šādi : pirmā spēlē esam nobijušās un nespējam savākties, jo doma par to, ka varam uzvarēt un cīnīties ar Rubeni par zeltu ir tomēr biedējoša un pārmērīgi atbildīga, tāpēc „LA” paņem mūs diezgan viegli. Otrā spēlē bailes pāriet, spēlējam trijās maiņās un spēles sākumā esam vadībā, savukārt avīžnieces izskatījās tik pašpārliecinātas, ka spēja savākties tikai spēles beigās, tiesa gan iedotais bulīts un divu minūšu sods par labu avīžniecēm pēdējās 1,5 minūtēs, pie rezultāta 3-3, man šķita, kā dāvana viņām. Trešajai spēlei „LA” jau bija noskaņojušās ļoti nopietnai spēlei un saprata , ka ar mums ir jārēķinās.

Tavuprāt, komandas labākā spēle (spēles) sezonā?

Ja atskaita pēdējās spēles, tad jāizceļ regulārā čempionāta maču pret to pašu Rīgas Lauvu komandu, kur otrā trešdaļā bijām zaudētājos 1-5, bet spēle beidzās ar uzvaru 10-5. Uzrakstīt precīzu recepti , kā to dabūt gatavu nevaru. J

Tavuprāt, komandas sliktākā spēle (spēles) sezonā?

Pēdējā regulārā čempionāta spēle, kuru zaudējām  Ķekavas komandai. Tā bija, kā darvas piliens medus mucā. Katrai spēlei ir jāpieiet nopietni, nekas pats no sevis neatrisināsies un iepriekšējo spēļu pozitīvie rādītāji nav pamats .Ir teiciens, ka komanda bija jau uzvarējusi savās galviņās pirms spēle vēl bija sākusies.

Nosauc spēlētājas, kas pozitīvā nozīmē pārsteidza? Kuras spēlētājas neattaisnoja uz sevi liktās cerības atsevišķās spēlēs vai sezonā kopumā?

Treniņu laikā redzu, kura progresē, cik lielu darba apjomu spēj izpildīt viena, cik otra, kādus pienākumus uzticēt ,tāpēc pozitīvu pārsteigumu nav. Par papildus treniņu apmeklēšanu noteikti jāuzslavē Dace Āboliņa un Liāna Aldiņa, bet Indra Beķere ir kaut kas īpašs, viņas fantastiskās darba spējas un vēlme trenēties ir apbrīnas vērtas. Par kļūdām runājot, saprotams, ka kļūdīties ir cilvēcīgi un neesam jau profesionāla komanda, kur prasmes un iemaņas ir darba pienākumi. Meitenes zina, ka esmu ļoti prasīgs, reizēm pat nerēķinoties ar viņu personīgo dzīvi, lai neizjauktu treniņu grafiku, bet publiski nevienu nenosodu, tā teikt, mūsu virtuve nav citiem jāzina. Atradīšu labu vārdu par labi padarītu darbu un nostrostēšu par bezatbildīgu rīcību. Tāpēc gribu teikt, ka komanda kopumā progresē.

Kopā ar J.Fedulovu gatavojat meiteņu U-19 izlasi startam 2010.g. pasaules junioru čempionātā. Kā noritēs gatavošanās, kāds ir kandidātu loks, cik liela ir konkurence uz vietu sastāvā utt.? Kuras Valmiera/Vinda spēlētājas pretendē uz vietu sastāvā?


Nu šeit jāatdzīst, ka prasmju līkne neiet uz augšu. Par savām meitenēm jau varu priecāties, jo 2006.gadā bija četras (izlases treneri Fedulovs, Ābols un Bergmanis). 2008.gadā bija puse komandas - astoņas (izlases trenere Adamane), tagad kandidēs piecas. Šeit jāņem vērā viena nianse, ka konkurence ir ļoti niecīga un dzimšanas gads jau ir kā pirmais rādītājs, ka var kandidēt junioru izlasē, reizēm prasmes paliek otrā plānā. Ļoti švakas meitenītes ir Latvijas jaunatnes čempionātos. Galvas tiesu pārākas U-18 grupā ir divas komandas – „Rīgas Lauvas” un manas meitenes. Jā, ne Rubene ne Lauku Avīze vairs neizaudzina jaunās spēlētājas. Lauku Avīze vispār nav veidojusi jauno paaudzi meiteņu florbolā, tikai dzīvo uz citu klubu meiteņu rēķina, kuras iet mācīties uz Rīgu. Savukārt Rubenē meitenes ir, bet nu nedzimst vairs tādas Bankavas (diemžēl) un pārejām ļoti gausi veidojas prasmes.

Pagājušajā U-19 čempionātā man radās doma, ka Latvijā jāvāc jau U-15 un U-17 meitenes uz kopīgiem treniņiem un nometnēm. Jāveido lielāka sadarbība ar klubu treneriem. Jārīko sacensības ar lielāku slodzi. Tā šogad ar Juriju īstenojam šo domu un jau pamēģinājām aprīlī uzspēlēt Polijā ne tikai U-19 vecumā, bet arī aizvedām U-17 un U-15 kandidātes, lai meitenēm veidojas lielāka motivācija. Tā arī bija iespēja salīdzināt un novērtēt savas spējas.


Ar komandām daudz esi braukājis uz dažādiem starptautiskiem turnīriem un čempionātiem. Kā izskatās Latvijas jaunās florbolistes uz pasaules fona? Cik konkurētspējīgi īsti esam? Kādā jomā visvairāk atpaliekam (fiziski, tehniski, taktiski, psiholoģiski)?

Šī ir ļoti plaša tēma un te nevar, kā amerikāņu filmās, ienāk treneris ģērbtuvē, kad rezultāts ir 53:72, pasaka : „Mēs to varam !” un uzvar ar 76:75. Ir vesela virkne faktoru, kas nosaka bērnu iespēju  un gribēšanu trenēties, lai sasniegtu labāku rezultātu. Tas jau būtu aplūkojams valsts līmenī nevis kāda sporta veida vai komandas ietvaros. Kad es mācījos trešajā klasē, man skolā bija četras sporta stundas nedēļā. Kas tagad notiek, divas un tās pašas pa 30 min. katra. Nākamais, vai attīstām tieši to, ko ir vēlams aktīvāk attīstīt katrā vecuma posmā. Vēl, protams, jo zemāks sociālais attīstības līmenis valstī, jo sliktāki rādītāji. Ģimenes problēmas atspoguļojas bērnos. Atpaliekam visās īpašībās. Pamatproblēmas - nav atlases un ne visi treneri cenšas izglītot arī sevi, dalīties pieredzē un ieklausīties kritikā. Savos, nu jau 14 trenera darba gados ir lietas, kas darītas nepareizi vai nepilnvērtīgi, bet cenšos šīs kļūdas labot. Es stūrgalvīgi esmu pret to, ka jau 8-11 gadu vecumā bērniem tiek borēts censties uzvarēt vienam otru un vēl atsevišķos gadījumos panākt to jebkādiem līdzekļiem. Uzskatu, ka šajā vecumā sacensības ir vairāk pašam ar sevi, caur rotaļām, spēli bez uzvarētāja slavināšanas, bet ar atzinību visiem dalībniekiem. Ar 12 -14 gadīgiem jau intensīvāk sacenšoties. Savukārt, ja bērns ir klubā no 8 g. vecuma, tad jāstrādā uz konkrētām, viņa vecumā trenējamām īpašībām.

Interešu izglītībā ir citas prioritātes, proti, dot iespēju bērnam pavadīt brīvo laiku sportojot. Taču reizēm ir tā, ka interešu izglītībā vecāki grib nez kādus rezultātus, pietam neieguldot savus līdzekļus.

Pajautā tiem florbolistiem, kuri paspēlējuši Skandināvijā. Pirmkārt visi runā par to, ka, ja gribi spēlēt virslīgā vai elitē, tad četri treniņi laukumā plus vēl trenažieru zālīte. Tad regulāri fiziskie testi, kas nosaka tavu vietu sastāvā.

Rubenes Linda izteicās par to, cik maz laika atlika sev...Lauma tagad raksta, par to, ka viss ir divreiz vairāk. Tu prasīsi, kāpēc mēs tā nevaram? Varam, bet vai gribam!

Uz šo brīdi man florbola pulciņos ir ap 140 bērniem, vecumā no 9-18 gadiem, bet redzu tikai kādus 15, kas varētu nopietni pieteikti sevi florbolam jau krietni augstākam līmenim.

Atstāsim šo tēmu vēl neizrunātu, jo te var runāt un runāt, kā arī domas dalīsies. Ja mums ar Juriju izdosies pārliecināt bērnus un viņu vecākus, ka darbība ir to vērta, gan jau rezultāts neizpaliks arī U-19 meitenēm. Ja vēl runājot par U-19, tad domāju, ka pamatuzdevums ir saglabāt vietu A grupā .

Šī gada decembrī Zviedrijā notiks Pasaules čempionāts florbolā sievietēm. Kuras Valmiera/Vinda spēlētājas varētu būt reālas kandidātes uz iekļūšanu Latvijas izlases sastāvā?
Pamēģinājušas dažas ir, bet domāju, ka vecais sastāvs vēl ir spēlēt varošs, vienīgais kāda jauniņā jāpaņem gan, lai vēlāk nebūtu tik strauja paaudžu maiņa. Indra Beķere, Dace Āboliņa un Ilze Justamente varētu kandidēt, bet Liāna Aldiņa noteikti ir ja ne pirmā, tad otrā vārtsarga posteņa cienīga. Liāna divus U-19 sastāvus nostāvējusi teicami, tā kā ar viņu būtu izlases treneriem jārēķinās. Domāju, ka pēc četriem gadiem manas meitenes veidos 70% izlases sastāva.


Neapšaubāma līdere Latvijas dāmu florbolā jau vairākus gadus ir Rubenes komanda. Kāpēc ir izveidojusies tik liela plaisa starp Rubeni un pārējām komandām?

Šī tēma ir jau apspriesta ne vienu vien reizi. Komanda izveidota no vairākām citu komandu spēlētājām. Dažas pārgājušas pēc izlašu spēlēm, vienas pēc savu komandu izjukšanas. Dabas fenomens, protams, ir Zeltīte un Edīte, kā arī Jurušas fantastiskās piespēles, jā, un Lindas teicamā spēle aizsardzībā. Kad šīs meitenes izdomās beigt spēlēt, beigsies arī Rubenes pārsvars. Kad Zeltīte spēlēja manā Vaidavas komandā, atklāju viņas fantastisko laukuma pārredzēšanas spēju. Saliekot viņu kopā ar vienalga ko arī pārējās maiņas spēlētājas kļūst rezultatīvākas, jo Zeltīte parūpējas par kvalitatīvu piespēli. Toreiz Edīte stāvēja Rubenes vārtos, bet kad uznāca uz laukuma, bija skaidrs, ka tai meitenei ir viss, kas nepieciešams, lai izveidotos par vienu no labākajām spēlētājām Latvijā. Protams, tā varbūt ir sakritība un mans novērojums - Rubenē un arī manā komandā pamatvilcējas ir meitenes no laukiem vai mazpilsētiņām. Bērnība pagājusi dauzoties pa āru, spēlējot futbolu un kariņu ar puikām, strādājot smagākus darbus, uz skolām ieti vairāki kilometri un tā, kā nekas cits nav bijis ko darīt, tad arī skolā vieglatlētikas pulciņš apmeklēts regulāri.

Kā vērtē plānoto sieviešu Virslīgas paplašināšanu līdz 8 komandām nākošsezon? Vai ar esošajiem Latvijas spēlētāju resursiem vispār ir iespējams nokomplektēt 8 kaut cik konkurētspējīgas vienības?

Tādus rezultātus kā Rubene-Talsi 50:0 negribētos. Ne pie kā laba tas nenovedīs.Un apgalvojums, ka labi spēlēt var iemācīties tikai spēlējot pret spēcīgiem pretiniekiem te nebūs vietā, jo nav jau bāzes, uz kuras pilnveidot prasmes. Man šķiet, ka RTU, Liepāja un Irlava varētu ar mums cīnīties līdzīgi. Paplašināšanās arī ievērojami palielinās komandu izmaksas.


Kādi mērķi Valmiera/Vinda nākošajai sezonai? Kāds būs sastāvs, uzdevumi, gatavošanās utt.?

Vispirms jau jāļauj kluba vadībai izvērtēt ko varam finansiāli atļauties. Vēl trīs meitenes iet uz Rīgu mācīties. Lai saglabātu sastāvu, jādomā, kā organizēt treniņus, jo nu jau Rīgā būs piecas meitenes no pamatsastāva. Redzēsim, cik vasarā varu veltīt laika savai komandai. Ir paraudzēts viens starptautisks turnīrs Polijā, turnīri Latvijā. Pa vasaru jau gribētos pastrādāt ar meitenēm pie fiziskās sagatavotības. Ja viss raiti ritēs, tad jānosargā izcīnītais un jāuzrāda labāka spēle pret līderiem.

Nobeigumā novēlu visiem vairāk optimisma, saulainu un siltu vasariņu, mēģināt saprast vienam otru, lai veicas!

 

Sadarbība